Kas sekos "mašīnai dzīvošanai"?

Pandēmija atstājusi pamanāmus nospiedumus mūsu visu dzīvē, bet kā tā ietekmēs arhitektūru un interjera dizainu? Ir vilinoši ticēt, ka atgriezīsimies pie ierastā, taču tas, kā uztveram apkārtējo, ir mainījies, un neizbēgami mainīsies arī vide, kurā vēlamies būt. Ja, pat skatoties filmu, apskāvieni un tikšanās bez maskām uz brīdi raisa neizpratni, ir skaidrs, ka priekšstats par to, kas ir droši un ērti, mūsu zemapziņā ir mainījies. Pēkšņi atklātas telpas, ko esam spiesti dalīt ar svešiniekiem, šķiet bīstamas. Tukšās brauktuves un šaurās ietves, kas neļauj ievērot distanci, liekas nejēdzīgas. Mūsu kopīgā un privātā telpa, uz ko daudzi līdz šim skatījušies no malas, nu kļuvusi par katra personīgo interesi un atbildību.

Pārskatīt absolūto

Slimības allaž ietekmējušas arhitektūru, jo to izplatība lielā mērā ir telpisks jautājums. Arī modernisma estētikas saknes meklējamas bailēs no saslimšanas. Laikā, kad tuberkoloze bija viens no izplatītākajiem nāves cēloņiem, plašas un tīras plaknes, gludas virsmas, ko spilgti izgaismo pa lentveida logiem plūstošā saules gaisma, lika cilvēkiem justies droši, pat ja jaunā estētika nebija gluži viņu gaumē. Un, patiesi, “mašīnas dzīvošanai”, uzlabojušas daudzu cilvēku apstākļus, padarot dzīvi pilsētā ērtāku un drošāku.

Tomēr “mašīna dzīvošanai” ir tikai mašīna - parasti tā radīta kāda ļoti konkrēta uzdevuma veikšanai. Šādam mājoklim trūkst elastības, lai pielāgotos tik ātri mainīgajām sociālajām, ekonomiskajām un vides aizsardzības vajadzībām. 20. gadsimta absolūtie risinājumi un ticība mūžīgai izaugsmei bija atbilstoša, laikam, kad cilvēki tiecās uzvarēt dabu, taču tagad acīmredzms kļuvis fakts, ka esam daļa no dabas. Galu galā Covid-19 pandēmija ir spilgts pierādījums tam, ka viss šajā pasaulē ir saistīts.

Lai gan modernisma idejas par ideālo telpu, kas vienlīdz labi kalpos ikvienam, izrādījušās neiespējamas, tas nav traucējis mums pie tām vēl arvien turēties. Neapšaubāmi, ka katra krīze ir arī iespēju laiks. Ieradumu maiņa, kas citkārt būtu prasījusi gadus, notikusi vien dažu mēnešu laikā. Šis ir brīdis, kad varam iztēloties un radīt pavisam citu pasauli.

Vairāk telpas un vairāk elastības

Gadiem ilgi mājokļus bijis pieņemami iekārtot tā, ka tie galvenokārt noder pārnakšņošanai. Lielāko nozīmi piešķīrām lokācijai - kaut vai mazs, bet pašā centrā. Šis domāšanas veids daudzās lielpilsētās izraisījis milzīgu nekustamā īpašuma cenu kāpumu un līdz ar to arī mājokļu un sociālo krīzi. Taču, ar ģimeni pavadot vairākus mēnešus savā studijas tipa dzīvoklī, esam bijuši spiesti pārvērtēt kvalitātes, kādas vēlamies savam mājoklim.

Turpmāk lielu uzmanību pievērsīsim mājokļa ārtelpai. Izolāciju ir vieglāk paciest, ja ir pagalms, kurā iziet, vai vismaz balkons, kur paelpot svaigu gaisu. Jau kādu laiku popularitāti, īpaši biroju iekārtojumā, iemantojis biofilais dizains, kā spilgtākā izpausme droši vien ir daudzie telpaugi un zaļās sienas. Tomēr biofilais dizains ir daudz kas vairāk - tuvāk dabai varam būt arī, ienesot telpā faktūru, krāsu, formu un apgaismojuma daudzveidību.

Ticami, ka mikromājokļi, ko pēdējos gados par savu pastāvīgo dzīvesvietu izraudzījušies daudzi pilsētnieki, zaudēs savu popularitāti. Pavadot lielu daļu laika mājās, mēs vēlamies vairāk dzīves telpas sev. Neviens taču negrib mazāk vietas! Esam atskārtuši, ka daudzas lietas, ko līdz šim darījām citur, patiesībā ērtāk darīt mājās. Piemēram, pētījumi rāda, ka lielākā daļa amerikāņu pēc pandēmijas beigām neplāno atjaunot sporta zāles abonementu. Telpas sportam kļūs par vajadzību - kaut vai tikai vieta, kur izklāt jogas paklājiņu un pienācīgi izstaipīties.

Nereti mūsu dzīves telpu lieki aizņem arī mūsu mantas, lai gan daļu no tām nemaz neizmantojam. Ilgtermiņā šī pārbagātība un juckelis, ko tā rada, kļūst nomācoša, tāpēc funkcionāli risinājumi mantu glabāšanai kļūs arvien aktuālāki. Noliktavas un saimniecības telpas kļūs par vajadzību pat nelielos mājokļos. Populārākas kļūs arī specifiskas glabāšanas telpas, piemēram, garderobes un pieliekamie.

Izolācijas ietekmē esam pārvērtējuši arī atvērtā tipa plānojumu, kas tik ilgi licies pievilcīgs. Dzīvojamā istaba, kas apvienota ar virtuvi un kabinetu, žonglējot starp darba videozvaniem, bērnu pieskatīšanu un pusdienu gatavošanu, no kopābūšanas sapņa pārvērtusies murgā. Tapis skaidrs, ka mājoklī nepieciešama gan atsevišķa darba telpa, gan vieta mācībām. Atvērtais plānojums, kas ticis tik daudz kritizēts biroju kontekstā, atklājis savus mīnusus - privātuma trūkumu un grūtības koncentrēties - arī mājās. Tomēr tas nenozīmē, ka mūsu dzīves telpa būtu jāsadala noslēgtos kambaros. Lieti noderēs gan dažādi bīdāmi risinājumi, gan aizslietņi.

Garie ziemas vakari, ko pavadām mājās, likuši mums ievērot arī sava mājokļa apgaismojumu vai drīzāk - tā trūkumu. Darbam nepieciešama spilgta gaisma, taču vakarā nogurušās acis gribas atpūtināt pie maigāka apgaismojuma. Daudzveidība kļūs par noteicošo faktoru, plānojot apgaismojumu. Ir svarīgi paredzēt ne vien dažādus gaismas scenārijus, bet arī tonalitātes. “Izglābt” esošo situāciju var ar portatīvajām lampām, ko ērti novietot tieši tur, kur gaisma nepieciešama.

Elastība un spēja viegli pielāgot mājokli kļūs par vienu no būtiskākajām prasībām. Arhitekti Japānā reti plānos iezīmē mēbēles, jo tic, ka telpai jābūt harmoniskai un praktiskai dažādos lietošanas scenārijos. Šo principu vērts likt aiz auss arī rietumniekiem. Ēka, kas funkcionē tikai vienā veidā, var ātri vien kļūt nederīga un nest zaudējumus ne vien īpašniekiem, bet arī videi un sabiedrībai. Ja mājokļa platība ir ierobežota, vērts padomāt par dienas un nakts režīmu, kas ļautu telpu pārveidot darbam dienā un atpūtai vakarā.

Pavisam personīgi

Pēc kārtīgas iepazīšanās ar savu mājokli nereti esam spiesti secināt, ka tas īsti neatspoguļo mūsu personību. Pat “instagramējams” rozā interjers, kas piepildīts ar postmodernisma ikonām, kļūst anonīms un vientuļš starp visiem citiem attēlu plūsmā redzamajiem. Tendences, kas nereti vērstas uz neapdomīgu patēriņu, nevar aizpildīt personības “robu” mūsu interjeros.

Nākotnē mājokļos redzēsim daudzveidīgākis un drosmīgākus risinājumus. Arī interjera dizains un dekorēšana var tikt īstenota, paturot prātā zināmu nenoteiktību - paredziet vietu mākslas darbam, ko vēl neesat atradis, ļaujaties kādam DIY eksperimentam vai atvēliet sienu krāsojumam, kas mainās kaut vai katru sezonu. Lai gan krīze ir laiks, kad dzimst inovācijas, personīgā līmenī mēs ilgojamies pēc miera, ko sola pazīstamais un tradicionālais. Mājokļos atgriezīsies puķainas tapetes un “Arts and Crafts” kustības iedvesmoti interjera priekšmeti.

Par nozīmīgu izteiksmes līdzkli atkal kļūs krāsa, jo tā ļauj panākt lielu efektu ar maziem līdzekļiem. Piekusuši no vienmuļajām sienām (un vienmuļās ikdienas), savos mājokļos vēlēsimies ienest krāsas. Ne mazāk svarīga ir arī faktūru daudzveidība. Laikā, kad pieskarties virsmām ārpus mājas ir riskanti, mums trūkst cilvēkam tik nozīmīgās taktilās pieredzes.

Pat pirms pandēmijas sākšanās par mājokli tika runāts kā par “svētnīcu”, kurā atgūt spēkus un ļauties labsajūtai, tomēr tagad šis apzīmējums ieguvis pavisam citu jēgu. Izolācijas apstākļos daudzi saskārušies ar vientulību, nedrošību un mentālās veselības problēmu saasinājumu. Protams, ka mājokļa iekārtojums nekļūs par vienīgo risinājumu, tomēr būtiski iekārtot vietu sev - savam priekam, hobijiem vai vienkārši mieram un klusumam.

Noslēgumā jāmin, ka tendences nekad nav absolūtas. Laiks, ko esam pavadījuši mājās, iemācījis mums ieklausīties savās sajūtās un veidot vidi, paļaujoties uz tām, nevis sekojot dogmām. Tieši tā ir pati svarīgākā tendence!